M.Narica 90 gadadienas jubilejai

Mihails Narica un viņa "Nenodziedātā dziesma

1960. gadā iznāca žurnāla "Robežas" ("Grani") numurs, kurā bija publicēts romāns "Nenodziedātā dziesma", kas parakstīts ar pseidonīmu M.Narimovs. Šo romānu uz žurnāla redakciju bija atnesis austriešu zinātnieks K. Menerts. Līdz tam, neilgu laiku atpakaļ, viņš bija bijis PSRS un nelegāli izvedis "Nenodziedātās dziesmas" manuskriptu rokrakstā. Nezināmā autora daiļdarbs tūlīt kļuva par sensāciju. Pirmo reizi tika publicēts PSRS uzrakstīts stāsts, patiesi atspoguļojošs parasta padomju cilvēka likteni. Vēl 1956. Gadā "Robežās" parādījās raksts, kas vērsās pie padomju rakstniekiem ar priekšlikumu nodot žurnālam tos savus gara darbus, kuri, politiskās cenzūras dēļ nevar tikt publicēti Padomju Savienībā. Jau tajā laikā Tautas Darba Savienībai bija zināms, ka Krievijā ir ne tikai tā literatūra, kas tiek publicēta oficiālajos izdevumos, bet arī necenzēta. Un šai necenzētajai literatūrai ir sava pagrīdes druka - pašizdevniecība.

1957. gadā "Robežās", zem virsraksta "Dzeja no Krievijas", tika publicēti dzejoļi no Pasternaka "Doktora Živago". Poētiskās atlases autora vārds žurnālā netika minēts. "Robežu" redakcijā toreiz bija viss romāna teksts, bet nebija atļaujas tā publicēšanai pilnībā. Pēc tās publicēšanas laika "Nenodziedātā dziesma" kļuva par otro - pēc "Doktora Živago" - prozaisko daiļdarbu, kas pa nelegāliem kanāliem nokļuvis no Krievijas ārzemēs un tur publicēts. Kontakti starp krievu necenzēto literatūru un ārzemēm tajos gados tikai sāka veidoties. No Ļeņingradas rakstniekiem, kuri nosūtīja savus manuskriptus uz ārzemju izdevniecībām, "Nenodziedātās dziesmas" autors bija pirmais.

Drīz pēc "Nenodziedātās dziesmas" publicēšanas kļuva zināms rakstnieka īstais vārds - Mihails Aleksandrovičs Narica. Kļuva zināma arī viņa biogrāfija. Narica ir dzimis 1909. gadā Pskovskas guberņas sādžā. Mācījies lauku skolā, bijis bērnu namā. Jau skolas gados Naricam parādījās interese par tēlotājmākslu, māksliniecisko darbību. Pēc skolas viņš beidzis mākslas tehnikumu Ļeņingradā. 1935. gadā viņš iestājās Ļeņingradas Mākslas akadēmijā. Tai pat gadā viņu arestēja NKVD un piesprieda 5 gadus nometnēs pēc Kriminālkodeksa 58. panta. Viņa ģimene, viņš apprecējās divus gadus pirms aresta, - 1937. gadā tika izsūtīta uz Arhangeļskas apgabalu. Termiņu Narica izcieta Uhto nometnēs. Pēc atbrīvošanas tika nosūtīts uz strādnieku bataljonu, bet pus gadu vēlāk, veselības stāvokļa dēļ tika atbrīvots un apmetās kopā ar ģimeni Arhangeļskas apgabala kolhozā. 1941. gadā Naricu iesauc armijā, tomēr kuņģa čūlas dēļ no dienesta atbrīvo.

1949. gadā viņš atkal tiek arestēts un pēc gada cietumā nosūtīts uz mūža apmešanos Karagandā. Bet nekas nav mūžīgs un 1957. gadā ar reabilitācijas izziņu kabatā Narica atgriežas Ļeņingradā, atsāk mācības Repina glezniecības un skulptūras institūta skulptūras fakultātē Ļeņingradā (tā tajā laikā saucās Mākslas akadēmija). Par to Narica ir uzrakstījis savos memuāros "Pēc reabilitācijas", kas 1981. gadā publicēti izdevniecības "Sējums" sērijā "Brīvais vārds". Vēl atrodoties Karagandā Narica sāka darbu pie romāna "Nenodziedātā dziesma". Romāns ir autobiogrāfisks, galvenā varoņa ceļš daudzās jomās (lai gan ne visā) atkārto paša autora ceļu. Varoņa uzvārds ir Medvedjevs, kas veidots no autora vārda. Naricas darba sižets - jauna cilvēka liktenis, kura uzskati pārcieš sarežģītu evolūciju. Izaudzis reliģiozā vidē romāna varonis Antons Medvedjevs padomju skolā kļūst par ateistu. Tālāk viņš mācās Mākslas tehnikumā un, paralēli tīri profesionālām zināšanām, uzsūc sevī arī marksistisko ideoloģiju un tās ļeņiniski - staļiniskās variācijas. Sociālismā viņš redz ceļu "lauku dzīves idiotisma" pārvarēšanai. Strīdos ar zemniekiem no savas dzimtās puses Antons aizstāv padomju varas pozīciju. Tomēr neskolotie vīri, kuri gājuši cauri piespiedu kolektivizācijai, redzēja šīs varas būtību labāk, nekā izglītotais Antons. Viņi spriež par komunistisko režīmu ne pēc tā projektiem, bet pēc konkrētiem darbiem, viņu apziņa nav sajaukta ar padomju propogandu.

Inteliģentiem, kuri raksta memuārus, ir raksturīgi piedēvēt savas marksistiskās ilūzijas visai tautai. Šādi memuāristi nereti apgalvo, ka komunistisko ideoloģiju atbalstīja visa zeme. Bet tas tā nav. Vienkāršie cilvēki, kuri nav rakstījuši memuārus, bieži saprata komunisma anticilvēcīgo būtību daudz labāk par saviem izglītotajiem, bet ar propogandu pārsātinātajiem līdzcilvēkiem. Antons, tāpat kā daudzi viņa vienaudži, no sirds pauda citiem komunistisko ideoloģiju, kaut gan realitāte ar šo ideoloģiju sakrita slikti. Ar pārsteigumu viņš uzzināja, ka tiek atkulakoti zemnieki, kuri nekad nav bijuši kulaki, par savu paziņu, kuri nav darījuši neko pretlikumīgu, arestiem. Savā mākslinieciskajā darbībā Antons saskārās ar ideoloģiskajiem aizliegumiem, kas bija ielikti sociālistiskā reālisma pašā būtībā. Neizpratni viņā izsauca tas, ka mākslu viņam tika piedāvāts pakļaut direktīvām, ko noteica partijas sanāksmes. Patstāvīgus uzskatus par patiesībā apkārt notiekošo valdībā atklāti neatbalstīja. Mākslinieka radošais potenciāls tādu ierobežojumu rāmjos nevarēja tikt realizēts. Protests pret radošas personības apspiešanu komunistiskā valstī - viena no Naricas romāna pamatidejām. Cietums noveda Antonu pie atteikšanās no marskistiskās ilūzijas. Pēc smagas izmeklēšanas par viņu pieņem apsūdzošu lēmumu un "stolipina" vagonā aizūta uz lāgeri. Lāģerī Antons mirst. Droši vien Narica neredzēja sava varoņa nākotni "brīvībā", neredzēja iespēju dzīvē pēc nometnes, totalitāras nebrīves apstākļos, atrast pielietojumu viņa talantam, viņa mākslinieciskajai aktivitātei. Antona stāsta līnija pārtrūkst. Turpmākās lapuses veltītas viņa ģimenes liktenim, kas izsūtīta uz Ziemeļiem.

Kā rakstnieks, Narica izveidojās neliterārā vidē. Kopš bērnības viņš daudz lasīja, uzņēma sevī izlasīto. Īpaši spēcīgi viņu ietekmēja pagājušā gadsimta literatūra. Sociālistisko reālismu un citus XX gadsimta "ismus" Narica nepieņēma. Smalki un precīzi stāstā aprakstīta lauku daba, sadzīve un zemnieku psiholoģija. Narica laukus nekādā veidā neidealizē. Rakstnieka valoda ir daudzkrāsaina un metaforām bagāta. Aizraušanās ar glezniecību atsaucas uz viņa literāro mākslu. 1959. gadā, pabeidzis romānu, Narica nolēma pārsūtīt to uz ārzemēm. Viņš saprata, ka viņa daiļdarbs nevar tikt publicēts PSRS. Attiecībā uz brīvībām, ko uzdāvināja Hruščova atkusnis, viņš nekrita kārdinājumā. 9 eksemplārus ar roku rakstīta manuskripta (68 lappuses blīva mašīnraksta bez brīvām malām un intervāliem) Narica un viņa vecākais dēls Fjodors veiksmīgi nodeva ārzemju tūristiem. 1960. gada augustā, brīdī, kad manuskripts tika nodots franču tūristei Ermitāžas telpās, Naricu arestēja. Viņu tomēr atbrīvoja, jo francūziete atteicās apliecināt to, ka manuskriptu viņai nodeva tieši viņš. Pēc tam, 1960. gada septembrī Narica nosūtīja savu romānu, kopā ar vēstuli, Hruščovam. Vēstulē viņšaizstāv savu mākliniecisko pozīciju. Narica raksta:

"Pie mums māksliniekiem nav atļauts patstāvīgi domāt, viņiem tiek atļauts tikai izmantot šablonveida domāšanas gatavās…"

Līdzīgi pirmajiem disidentiem sešdesmitajos gados, Narica ir gatavs uz atklātu dialogu ar valdību. Viņa vēstulē lasāmi vārdi: "... ja Jūs nopietni pretendējat uz prāta, goda un sirdsapziņas nesēja lomu, tad pieņemiet manu izaicinājumu godīgai, atklātai cīņai vienos jautājumos un godīgu sadarbību - citos". Atbildi Narica nesaņēma. No 1960. gada beigām viņš sāka cīnīties par atļauju izbraukt no PSRS. Ar Naricu sākas vēsture par emigrācijas tiesībām Ļeņingradā.

1961. gada 13. oktobrī rakstnieku arestēja. Čekā jau gulēja apsūdzība, ko bija uzrakstījusi Repina Institūta vēsturiskā materiālisma pasniedzēja T. Pimenova, kurai Narica savu stāstu bija devis lasīt. Pimenova rakstīja, ka no sarunas ar Naricu uzzinājusi par vairāku "Nenodziedātās dziesmas" manuskriptu nodošanu uz ārzemēm un "Naricas romāna izmantošanu, rodoties iespējai, pret Padomju Savienību vērstiem, naidīgiem mērķiem", nolēmusi ziņot par to VDK. Naricu apsūdzēja pēc Kriminālkodeksa 70. panta. Tai laikā paplašinājās prakse izmantot psihiatriju, lai izrēķinātos ar padomju režīma politiskajiem pretiniekiem. Narica tiek pakļauts psihiatriskajai ekspertīzei. Medicīniskajā slēdzienā par viņu teikts: "Piemīt savu uzskatu sistēma no brīvu ideju pozīcijas par valsts iekārtu". Un tālāk: "Padomju realitāti vērtē slimīgi nepareizi, vadoties no nepareiza atsevišķu trūkumu apkopojuma". Tiek norādīts arī tas, ka ekspertīzes laikā Narica studējis literatūru par politiskiem un ekonomiskiem jautājumiem. Nekādi viņa intelekta traucējumi medicīniskajā slēdzienā netiek atzīmēti. Tomēr psihiatriskā komisija nolemj, ka rakstnieks "... cieš no tādas psihiskas slimības kā paranoiska personības attīstības forma un nevar atbilēt par savu darbību un to kontrolēt". Naricu ievieto Ļeņingradas specpsihslimnīcā Arsenāla ielā. 60 - to gadu sākumā šajā cietuma slimnīcā bija sapulcējušies "psihiski slimie", kuru vārdi tagad ir labi pazīstami. Tostarp tiesību aizstāvji Petrs Grigorenko un Vladimirs Bukovskis, vēsturnieks un publicists, Tautas Darba Savienības loceklis R. Jevdokimovs un citi. Grigorenko un Bukovskis izcieta savu pirmo sodu, Jevdokimovs otro, Narica jau trešo.

Kad ārzemēs kļuva zināms par Naricas arestu, TDS sāka kampaņu viņa aizsāvībai. Uz Maskavu nāca protesta vēstules, tika organizētas preses konferences un citas akcijas, ar mērķi mobilizēt sabiedrības viedokli un izdarīt spiedienu uz padomju varu. Brīdī, kad šī kampaņa sasniedza savu virsotni, PSRS tika publicēta Solženicina "Ivana Deņisoviča viena diena". Šī publikācija novērsa daļas sabeidrības uzmanības no Naricas un viņa daiļdarba.

Pēc Hruščova atcelšanas lielu grupu psihozeku izlaida brīvībā. Mājās atgriezās Grigorenko, Bukovskis, Jevdokimovs un Narica. Bet padomju valdību neviens netika atcēlis un katram no viņiem priekšā stāvēja jauni aresti, jauni sodi. Pēc atbrīvošanas Narica pameta Ļeņingradu. Viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz Latviju. Tur turpināja savu literāro darbību un cīņu par izbraukšanu no PSRS.

1975. gadā viņu ceturto reizi arestēja un atkal nosūtīja uz psihiatrisko ekspertīzi 1976.gadā ar formulējumu "Sakarā ar cienījamo vecumu un smago veselības stāvokli" izlaida no slimnīcas. Naricam palika 67 gadi, viņam bija daudz slimību un, acīmredzot, VDK nolēma, ka ilgi viņš vairs neizvilks un padomju varai nav bīstams. Taču Narica izrādījās stiprāks, nekā iedomājās VDK, bet padomju vara, gluži pretēji, vājāka. Narica kļuva par liecinieku gan padomju varas, gan VDK kraham. Viņš nomira Latvijā 1993.gadā.

1996. gadā Naricas dēls Fjodors Pēterburgā (izdevniecībā DEAN) zem nosaukuma "Beigas vai sākums?" izdeva agrāk nepublicētu sava tēva darbu krājumu. Tā ir pirmā Naricas grāmata, kas iznākusi rakstnieka dzimtenē. Romāns "Nenodziedātā dziesma" mūsu valstī vēl līdz šim nav publicēts. Naricas daiļdarbi ieņem cienījamu vietu krievu pēckara literatūrā, bet atrast tos Krievijas bibliotēku grāmatu plauktos pagaidām nav iespējams. Ne reti Krievijā grāmatas ceļš pie lasītāja mēdz būt ilgs.

V. Dolinins

Mihaila Naricas publikācijas:

• "Nenodziedātā dziesma", ar pseidonīmu M.Narimovs, žurnāls "Robežas" ("Grani") Nr.48, Frankfurte pie Mainas, 1960. g.
• "Vēstule Hruščovam par cenzūru un lūgums pamest valsti". AS 235, krājums "Pašizdevniecības arhīvs" Minhene.
• "Noziegums un sods". AS 578, krājums "Pašizdevniecības arhīvs", Minhene.
• "Das ungesungende Lied", Stuttgart Deusche Verlag - Anstalt 1962. g.
• "Nenodziedātā dziesma" tulkota grieķu valodā, "Akropolise", 1962. g.
• "Het onvoltoole lied", .door Cor de Back Utrecht Bruna, 1964. g.
• "Nenodziedātā dziesma", atsevišķs izdevums, Frankfurte pie Mainas, 1964. g.
• "Noziegums un sods", žurnāls "Sējums" Nr.8, Frankfurte pie Mainas, 1971. g.
• "Palāta Nr.25" krājums "Ar vājprātu sodāmie", Frankfurte pie Mainas, 1971. g.
• "Mans testaments" nedēļas laikraksts "Krievu doma", Parīze, 1976. g.
• "Pēc reabilitācijas", krājums "Brīvais vārds", 43. laidiens, 1981. g.
• "Pēc reabilitācijas", (nodaļas) laikraksts "SM - Šodien" okt. 1992. g.
• "Pēc reabilitācijas", žurnāls "Robežas" Nr.168, Fraknfurte pie Mainas, 1993. g.
• "Pēc reabilitācijas", (nodaļas) "Memoriāla" vēstnesis Nr.4,5 Sanktpēterburga, 1995. g.
• "Beigas vai sākums?" Izdevniecība DEAN, Sanktpēterburga, 1996. g.
• "Pārdot sirdsapziņu, nopirkt..."
• "Liktenīgā kļūda".
• "Mamm, es nebaidīšos".
• "Nesaprotamais vārds".
• "Slava".
• "Zelta kāzas".
• "Nedaudz par sevi".
• "Uztāšanās republikāniskajā represēto konferencē".
• "Kur iet mākslai?"
• "Pēc reabilitācijas" (nodaļas), žurnāls "Zvaigzne", 1997.g.

Par Mihailu Naricu:

• "Die Stimme der Stummen" Stutgart, 1991.g.
• "Pasternak otrais gadījums", žurnāls "Sējums" Nr.12, 1962. g.
• "M. A. Naricas - Narimova "Lieta"", žurnāls "Robežas" Nr.51, 1962. g.
• "Atentāts pret M. Naricu", žurnāls "Sējums", Nr.50, 1967. g.
• "Abuse of Psychiatry for Political Repressions in the S. U." Washington, 1972. g.
• "Naricas lieta pārtraukta" "NTS" Nr.41, 1976. g.
• "NTS "Ļeņingradā"",  Perma, 1998.g.
• "Mihails Narica un viņa "Nenodziedātā dziesma"", žurnāls "Sējums" Nr.12, Frankfurte pie Mainas, 1999. g.

Pastāvīgā ekspozīcija

Pastāvīgā ekspozīcija