Totalitāro režīmu upuru un liecinieku atmiņas būs pieejamas "Rakstnieka Mihaila Narica Starptautiskā izglītības centra" mājaslapā.

 

Ja vēlaties dalīties ar savām atmiņām, rakstiet mums uz adresi Atbrīvošanas aleja 48A, Rēzekne, Latvija, LV 4601, vai arī izmantojiet elektronisko adresi: latgserviss@inbox.lv.

 

 

 

 

 

Ģenerāļa Pjotra Grigorenko atmiņas

par viņa uzturēšanos piespiedu ārstēšanā psihiatriskajā slimnīcā

 Pjotrs Grigorenko

Maskavas un Kijevas Helsinku grupu dibinātājs. Dzimis zemnieku ģimenē. Ir strādājis par atslēdznieku, dzelzceļa vagonu sakbinātāju, kurinātāju, tvaika lokomotīves vadītāju.

Bija komjaunatnes kustības aktīvists. Viens no komjaunatnes nodaļas organizētājiem savā ciemā (1922), kongresa delegāts (1930) un Ukrainas komjaunatnes Centrālās komitejas loceklis (1929-1931). 1927. gadā iestājās Komunistiskajā partijā. 1929. gadā beidzis strādnieku skolu, studējis Harkovas Tehnoloģiskā institūta inženierzinātņu un būvniecības fakultātē (1929-1931). Kopš 1931. gada ir profesionāls karavīrs. Beidzis Kuibiševa Militāro inženieru akadēmiju. 1934.-1937. gadā dienējis komandiera amatos Baltkrievijas militārajā apgabalā, pēc tam bija Ģenerālštāba akadēmijas students. 1937-1943. gados dienējis Tālajos Austrumos, piedalījies kaujās pie Khalkhin-Gol upes (1939). 1944.-1945. gadus pavadījis Lielā Tēvijas kara frontēs, divas reizes ievainots. Karu beidzis ar pulkveža pakāpi divīzijas štāba priekšnieka amatā. Viņam tika piešķirts Ļeņina ordenis, divi Sarkanā karoga ordeņi, Sarkanās Zvaigznes ordenis, Tēvijas kara ordenis un sešas medaļas. No 1945. gada decembra līdz 1961. gada septembrim viņš bija pasniedzējs un pētnieks Mihaila Frunzes militārajā akadēmijā. Militāro zinātņu kandidāts (1948), 83 darbu autors par militāro vēsturi, teoriju un kibernētiku.

 

****

Pjotram Grigorjevičam pat prātā neienāca, ka veseli cilvēki, lai izolētu tos no sabiedrības, var tikt ievietoti psihiatriskajās slimnīcās.

****

To sapratu tikai tad, kad tiku iepazīstināts ar rīkojumu nosūtīt mani uz psihiatrisko ekspertīzi. Izlasot rīkojumu, es paskatījos uz izmeklētāju un jautāju: "Vai esat atradis izeju no strupceļa?" (Pirms tam es viņam vairākkārt teicu, ka, ja tiks ievērotas visas procesuālās normas, izmeklēšana drīz nonāks strupceļā.) Izmeklētājs, apjucis un apmulsis, sāka runāt: "Pjotr Grigorjevič, ko jūs padomājat! Nē, tā ir vienkārša formalitāte. Jūs esat pilnīgi normāls. Es par to nešaubos, bet jūsu grāmatiņā ir ieraksts par kontūziju, šādos gadījumos psihiatriskā ekspertīze ir nepieciešama. Bez tās tiesa nepieņems lietu".

 

Pēc manas piezīmes, ka, lai lietu varētu vienalga kur nodot, ir jābūt pašai lietai, viņš turpināja apgalvot, ka pēc ekspertīzes izmeklēšana tiks turpināta un lieta tiks noformēta. Bet man kļuva arvien skaidrāks, ka nekādas izmeklēšanas nebūs, ka "psihene" man būs nodrošināta uz visu mūžu (tā es toreiz domāju).

Kad ierados nodaļā, tur bija 9 cilvēki. Nākamo piecu vai sešu dienu laikā ieradās vēl divi. Vadoties pēc savas izpratnes par ekspertīzes nozīmēšanas mērķi, visiem vienpadsmit prognozēju, kāds slēdziens katru gaida. To darot, es biju ņēmis vērā tikai katra lietas būtību - vai noziegums pierādīts vai nē, nevis no katra cilvēka psihiskā stāvokļa. Patiesībā pat bez medicīniskās izglītības bija skaidrs, ka mūsu vidū ir tikai viens garīgi nepilnvērtīgs, bet tieši viņam es paredzēju parasto nometni. "Trako nams", manuprāt, gaidīja tikai trīs. Šiem cilvēkiem izmeklēšanas lieta bija tukša un nebija iespējas tās saturu papildināt.

 

Ļeņingradas speciālā psihiatriskā slimnīca atrodas bijušā sieviešu cietuma ēkā, blakus slavenajiem "Krustiem". Šeit, tāpat kā parastos cietumos, normāls pārsegums ir tikai virs kamerām. Ēkas vidus ir dobs. Tātad no pirmā stāva gaiteņa var redzēt stikla lukturi, kas atrodas virs piektā stāva jumta. Šajā akā skaņas izplatās ļoti labi un pat tiek pastiprinātas. Tas ir īpaši biedējoši cilvēkiem ar viegli ievainojamu psihi, kas cieš no bezmiega, kas nezina, kā norobežoties no svešām skaņām. Un tās tur izplatās ar neticamu spēku.

 

Bet man personīgi tas izdevās labi. Varbūt profesijas apstākļi,  vai varbūt dzelžainā veselība, ko man piešķīra vecāki, ļāva man pieradīnāt sevi pie pašizolācijas no visa, kas ar mani nav saistīts. Es varēju nedzirdēt, ka viss cietums vairāk kā divas stundas ir dzīvojis, ķerot vardarbīgu vājprātīgo, kuram kaut kādā veidā izdevās izrauties no sanitāru rokām un plikam skraidīt pa visiem stāviem.  kaut kā izdevās aizbēgt no kārtībniekiem un plikiem skraidīties pa visiem stāviem. Varēju pierast nemanīt nepārtraukto čečotku, kas tika rībināta nepārtraukti visu dienu garumā (pauzes bija īsas un iestājas tad, kad dejotājskrista spēka izsīkuma dēļ).

 

Ja cilvēki šādos apstākļos varētu nonākt tikai reizēm, nejauši, tad šajā gadījumā katrs šāds fakts būtu jāizmeklē ar rūpību un vislielāko publicitāti. Taču tā nav nejaušība, bet gan plaši piekopta sistēma. Jau norādīju, ka tikai mēneša laikā, kad man tika veikta ekspertīze, Serbska institūts trīs veselus cilvēkus atzinis par garīgi slimajiem un nosūtījis uz nometni vienu absolūti psihiski slimu cilvēku. Pēdējais arī ir sistēma. Tiesa, to sapratu tikai pēc Anatolija Marčenko grāmatas "Manas liecības" izlasīšanas. Izrādās, ka tādi cilvēki nometnēs ir vajadzīgi, lai veselo cilvēku dzīvi padarītu vēl nepanesamāku.


Mihaila Naricas atmiņas par viņa uzturēšanos Ļeņingradas specdienestā cietuma psihiatriskā slimnīcā

 

... Tā bija smaga nakts, pirmā nakts cietuma trakonamā.

Bet man jāguļ, tas ir uzvaras pamats. Bet tā vietā viena aiz otras aina... Atmiņā atausa netīrības smarža un šejienes pirts aukstums. Ir auksts arī šeit, es mēģinu vēl vairāk saritināties..

Vai mans kaimiņš guļ? Cik viņš man šodien izstāstīja briesmīgu lietu! Es atkārtoju viņa vārdus:

"Tas ir spīdzināšanas cietums. Ar ieganstu, ka šeit ir trakie, viņiem ir dotas tiesības darīt visu, ko vēlas: gan sit, gan dod kaitīgas zāles, gan nopratina izmantojot šprices.

Un man  uztaisīja tādu šprici, ka nākot pie samaņas, skatos, viņai ir vesela sarakstīta lapa, neatceros, ko viņa jautāja, ko es atbildēju."

***

Ļoti biedējoši, kā mironis no kapa, kliedza izkropļots paralizēts vīrietis:

"Jūs esat mani pazudinājuši, jūs esat vainīgs!.."

Kaimiņš paskaidroja:

"Neveiksmīgi sataisīja šprici. No mugurkaula ņēma smadzeņu šķidrumu..."

Man jāguļ, bet  manī viss ir sašutis... Nē, es vēl neesmu redzējis pašu galveno ņirgāšanos par cilvēku. Tas ir šeit! Bet šiem nav brūni krekli, bet balti halāti. Ar neasu cirvi viņi grib pārveidot manu dvēseli... Vai mana galva saglabās to, ko neesmu iedevis cilvēkiem?

Gulēt! Pirmkārt, šeit gultā, man ir jāuzvar cīņa, pārējais ir vienkāršāk. Taču mani vārdi,lai cik tie nebūtu saprātīgi un pārliecinoši, paliek kaut kur ārpusē, bet manī iekšpusē viss ir pilns ar bailēm. Man gadījās redzēt koncentrācijas nometnēs, kā bandīti draudēja ar nazi - vēzējās, bet brūces nedarīja, uzskatot, ka bailes ir asākas par triecienu... Nē! Ar tukšu vēzēšanos mani nepārspēt. Vai jūsu rokas būs asinīs vai zaudēsiet cīņu."

***

Tiesu psihiatrisko komisiju veidoja gandrīz vienas sievietes. Vairāk nekā desmit cilvēku. Viņu rokās ir mans nozieguma pierādījums - mans manuskripts. Viens uz visiem! Katram dažas lapas. Manā klātbūtnē beidza tā dalīšanu. Garās istabas galā sēdēja vecais profesors Slučevskis [1]. Izskats, kā arī pienākas, ir solīds, bet uz mani viņš atstāja nožēlojamu iespaidu... Sirmgalvis it kā pielīmēts pie zoda. Vārgā balsī viņš man jautāja:

- Kā jūs skatāties uz visu, kas ar jums notiek?

- Es vēl nezinu, kā beigsies šī izrāde, tāpēc uzskatu jūsu jautājumu par mazliet priekšlaicīgu.

- Jūs esat uzrakstījis literāro darbu... bet jums nav ne pietiekamas erudīcijas, ne pietiekama talanta …

Es jautāju:

- Vai drīkstu piedāvāt jums vienu jautājumu?

Mazliet samulsis, viņš atbildēja:

- Lūdzu!

- Vai te kāds no klātesošiem  ir lasījis manu darbu no sākuma līdz galam?

Viņš vēl vairāk samulsa...  pārmijis pāris vārdus ar ekspertu, viņš atbildēja:

- Jūsu darbu lasīja ārsts-eksperts [2].

- Jūs neesat lasījis... Un tomēr jūsu sirdsapziņa ļauj apgalvot, ka tā ir viduvējs.

- Mēs uzticamies mūsu ekspertam, viņai ir pietiekama pieredze un plašas zināšanas.

- Pat mākslas jomā?

- Jā. Turklāt mums ir jūsu darbu speciālistu... rakstnieku recenzija.

- Un jūs ticat, ka mūsu valstī ir speciālists, rakstnieks, kurš spēj izteikt savu personīgo viedokli...

Beidzot viņš man jautāja, vai uzskatu sevi par slimu.

- Līdz šim biju vesels... Nezinu, vai jums izdosies padarīt mani par slimu.

- Par ko jūs mūs uzskatāt?

- "Trīskašais slepkava, kas nogalina domu" - šos Romena Rollana vārdus paņēmu kā epigrāfu savam darbam. Tie attiecās uz Staļinu un viņa palīgiem... Paskatīsimies, vai tie attieksies arī uz jums...

Tātad esmu noformēts kā traks. "Humānā" valsts mani nesoda, bet ārstē. Un šī ārstēšana nav domāta man, bet gan valstij. Manai veselībai tas būs kaitīgi. Kad mani arestēja pirmo reizi, tas bija 1935. gadā, mani centās pārliecināt, ka esmu valsts ienaidnieks. Kad es kļuvu par šīs valsts ienaidnieku, mani cenšas pārliecināt, ka neesmu ienaidnieks, bet slimnieks... Par manas slimības cēloni uzskata nepelnītu sodu izciešanu, kurus esmu pārcietis... Tagad slimības cēlonis ir kā zāles no šīs pašas slimības, jo ārstēs mani nevis kūrorta vietās, bet cietumā. Galvenais "ārstēšanas" veids ir iebiedēšana, galvenā atveseļošanās pazīme - nožēla. "Ārstēt" mani var cik vien ilgi gribi: vienmēr var teikt, ka "vēl nav izveseļojies".

Mani vēl nav pārcēluši no ekspertu nodaļas, kad rūpes par manu veselību kļūst arvien aktīvākas: mani bez jebkāda iemesla  pārcēla uz kameru pie gara, drukna vīrieša, kurš bija slavens kā nevaldāms kauslis . Es pats vairākas reizes esmu redzējis viņu tādā stāvoklī, kad viņš ar dūrēm uzbrūk jebkuram. Pirmo vakaru mēs pavadījām miermīlīgi, nākamajā dienā viņš sākās...

Vēlāk es tiku pārcelts uz septīto nodaļu un, protams, sāku ar divdesmit piekto palātu. Tādu palātu kā divdesmit piektā katrā nodaļā ir divas vai trīs. Jauniņos ievieto tur ar mērķi iepazīt viņu uzvedību. Tās sauc par novērošanas palātām. Pārved uz turieni arī tāpēc, lai sodītu nogrēkojušos. Kaut kas līdzīgs karcerim. Tas, kurš tur tiek, kļūst runīgāks...

Palātā ir šauri. Ducis dzīvu radību kustējās, meklēdami kādu nodarbošanos. Viens no viņiem gaidīja iespēju paķert kāda čības un izmest pa vēdlodziņu ārā. Pirmais pie manīm pienāca tas, kurš pildīja vecākā pienākumus un jutās te kā saimnieks. Uzdodot man dažus jautājumus, viņš ieteica savus īpašumus ar nicinošu žestu: Te pie mums nav neviena normāla - visi čumāri!


1.      Izmails Slučevskis ir profesors psihiatrs, "Ļeņingradas psihiatru skolas" dibinātājs. Psihiatrijas mācību grāmatas autors.

2.      Lidija Aleksejeva (slimnieku valodā - "Liduška") ārsts psihiatrs, tiesu eksperts. Aprakstīto notikumu laikā  vīrs nogalināja ģimenes strīdā...

 

 

Aurēlijas Mocānes atmiņas par deportāciju -

par notikumiem 1941. gadā un turpmākajos gados

1941.gada 14. jūnijā mūsu ģimeni - tēvu Kazimiru Pauliņu dzim. 1882. gadā, māti Helēnu dzim. 1901.gadā, tēva māsu Stefāniju, bērnus Jevstēziju dzim. 1929.gadā, Aurēliju dzim. 1931.gadā un Ritu dzim. 1939.gadā, izveda uz Krasnojarskas novadu, Dzeržinskas raj. Makarovas sādžu.

***

Mēs dzīvojām Rēzeknes raj. Ozolmuižas pagastā "Zaļu" sētā. Pēc mums tā brauca naktī. Visus piecēla, lika ātri saģērbties, jo būs jābrauc. Viens milicis stāvēja durvīs ar šauteni, pārējie bija blakus tēvam. Tēva māsa gribēja aiziet uz pieliekamo, lai paņemtu kaut ko no ēdamā, bet viņai to neatļāva darīt. Līdzi paņēmām ļoti maz, tikai šo to no drēbēm. Tā mūs sasēdināja smagajā mašīnā un atveda uz Rēzeknes II staciju. Tur stāvēja garš preču vilciens, kuru apsargāja. Tā mūs iedzina vienā no vagoniem, kurā jau bija cilvēki un vēl aizvien veda un veda klāt. Tēvu uzreiz aizveda kaut kur citur. Tā mēs viņu vairāk arī neredzējām. Vagona logi bija aizrestoti. Iekšā mēs bijām ļoti daudz, gulējām cieši viens pie otra divos stāvos. Turpat arī bija jāiet pa savām vajadzībām, kur grīdā bija ierīkots neliels caurums. Ceļā mēs pavadījām ļoti ilgu laiku. No sākumā mums nedeva neko ēdamu. Katrs ēda to, kas viņam bija paņemts līdzi. Ja kādam nekā nebija, pārējie dalījās ar savu ēdamo. Vēlāk kaut kādās pieturās mums deva karstu ūdeni un zupu (ja to var saukt par zupu). Tika atļauts tikai diviem cilvēkiem izkāpt no vagona un konvoja pavadībā šai pārtikai gāja pakaļ. Ar vilcienu mūs aizveda līdz pilsētai Kanska. Tur no dažādiem kolhoziem mums pretī bija atbraukuši ar pajūgiem. Tā mūs pa ģimenēm kur kuro aizveda. Mūs 8 ģimenes aizveda uz Makarovku, kas ir 120 km no Kanskas. Vispirms visi bijām apmetušies kolhoza klubā. Vietējie iedzīvotāji gāja uz klubu skatīties, kas tie par cilvēkiem te ir atvesti. Viens otrs arī atnesa mums kaut ko no ēdamā. Pēc tam pa trīs, četrām ģimenēm mūs novietoja brīvās mājās. Kolhozs bija ļoti nabadzīgs. Sākumā, kamēr vēl bija kaut kas no drēbēm, mainījām tās ar vietējiem iedzīvotājiem pret pārtikas produktiem, bet kad arī drēbes beidzās, tad gāja drausmīgi. Agros pavasaros gājām pa tīrumu lasīt no rudens palikušās vārpas, bet ja gadījās, ka brigadieris noķēra, atņēma tās pašas vārpiņas. Visu laiku bijām badā, pavasarī, kad jau auga balanda, tad lasījām to, pārnesām mājās, aplējām ar verdošu ūdeni un ēdām. Vai arī sadzērāmies sālsūdeni, tad tik ļoti negribas ēst.

Mammai lika iet kolhozā dažādos darbos, bet naudu nemaksāja. Vēlāk mamma ar pārējām sievām gāja mežā sagatavot malku. Tad dienā varēja nopelnīt 100gr. maizes, taču kas tas ir uz tādu ģimeni. Ziemā auksts, apģērbt nav ko, apavu arī nav. Atceros mammai bija no maisa pašūti svārki un arī tie jau bija ar caurumiem.

Katru nedēļu vajadzēja iet reģistrēties, ka neesi nekur aizbēdzis. Vēlāk mamma iekārtojās darbā fermā par slaucēju. Tad reizi pa reizei mamma atnesa nedaudz piena (protams, tas bija paņemts bez atļaujas).

Bijām laimīgi, kad dabūjām beigta zirga gaļu, kas likās tik salda un garšīga. Arī beigtas aitas gaļu ēdām un tā bija garšīga. Vasarās taigā lasījām čeremšu - nezinu, kā to sauc latviski, pie mums tā neaug. Tās zaļās lapas ļoti smaržo pēc ķiploka. Rudenī lasījām sēnes un sālījām ziemai.

Kad Latvija tika atbrīvota no vāciešiem, mums radi sāka sūtīt paciņas un naudu, tad mēs varējām nopirkt gotiņu. Tā sākās kaut cik ciešama dzīve.

Par tēvu uzzinājām to, ka viņš ticis aizvests uz Kirovas apgabalu. Vjatlāģerī NKVD kur tika nošauts.

Tēva māsa bija patvaļīgi atbraukusi uz Latviju. Viņu aizveda otro reizi, tiesāja par bēgšanu un ielika cietumā.

1946. g. es kopā ar jaunāko māsu atgriezāmies Latvijā. Nezinu, kas tie bija par cilvēkiem, kuri bija organizējuši bērnu atgriešanos atpakaļ. Mūs ievietoja bērnu patversmē Rīgā Mazā nometņu ielā. No nometnes mūs izņēma mammas māsa, pie kuras mēs arī turpmāk dzīvojām. Mamma ar vecāko māsu Jevstēziju atgriezās 1954. gadā, kad tika atļauts atgriezties.

 

Aurēlija Mocāne.

©2021 All Rights Reserved by Starptautiskais rakstnieka Mihaila Narica izglītojošais centrs