"Nevis skatīties, bet redzēt"
Mihails Narica
Kas jūs esat, Mihails Narica?
Rakstnieks, kurš otrais pēc Borisa Pasternaka publicējis savu romānu "Nenodziedātā dziesma" rietumos, rakstnieks, kurš atklāti vērsies pie N.Hruščova pret partijas ideoloģijas virskundzību, pret "birokrātiskās domāšanas" šabloniem radošajā mākslā, kurš cīnījās par iespēju brīvi izbraukt no Padomju Savienības...
Nodzīvota smaga simtgade - sarkanā un brūnā mēra simtgade. Cilvēcei tas maksāja desmitiem miljonu cilvēku dzīvību. Tādus zaudējumus vēsture vēl nebija pieredzējusi. Sevišķi traģiska tā bija Krievijai. Marksa un Engelsa utopiskās mācības piespiedu ieviešanai tai maksāja simtiem miljonu pazaudētu un sakropļotu dzīvību. Ļoti nopietns zaudējums nācijai, tās genofondam. Šī brīnumainā eksperimenta veikšanai kā "idejiskie" vadītāji un "likvidatori - šāvēji" ņēma aktīvu dalību visdažādāko nacionalitāļu cilvēki. Tie bija arī Dugašvili - Staļins, Lavrentijs Berijs, Bronšteins - Trockis, Lazars Kaganovičs, Dzeržinskis un Lācis, Pēteris un Jagoda... Bija arī Krievi: likvidators - Jeršovs un visiem zināmais Skrjabins - Molotovs. Liela loma bija Marksa mācības "turpinātājam" - Ļeņinam. Tas bija viņš, kurš izsludināja mērķi "krievu zemes attīrīšanu no visāda veida kaitīgiem kukaiņiem", bet čekists Lācis īstenoja dzīvē ideju "pats cilvēcīgākais cilvēks":
"Mēs nekarojam pret atsevišķām personām. Mēs izskaužam buržuāziju, kā klasi. Nemeklējiet izmēklēšanā materiālus vai pierādījumus, ka vainīgais rīkojas pret padomēm ar darbiem vai vārdiem. Pirmais jautājums, kuru jums viņam jāpiedāvā - kādai klasei viņš pieder, kāda izcelsme, audzināšana, izglītība vai profesija. Šiem jautājumiem ir jānosaka vainīgā likteni. Tanī ir sarkanā terora jēga un būtība".
Bet veikt šo lielo "tīrīšanu" izmantojot vecās juridiskās normas bija gandrīz neiespējami. Lūk arī bija pieņemts pavisam jauns veids - beztiesas izrēķināšanās. Vissavienības Ārkārtas Komisija kļuva vienīgais vēsturē zināmais soda orgāns, kas apvieno vienās rokās izsekošanu un arestu, tiesu un lēmuma izpildīšanu. Plānveidīga "klases ienaidnieku" iznīcināšana tika nomainīta ar lieliem vai mazāk lieliem represiju viļņiem. 1929. - 1930. g. vilnis gāzās pāri atkulakotajiem - "runāt un rakstīt nespējīgo tautu". Pēc Solženicina datiem "piecpadsmit miljoni no viņiem uzsūcās mūžīgajā sasalumā". 1936. - 1938.g. vilnis vai arī, kā to sauc, "lielā tīrīšana", aizskaloja sešpadsmit miljonus, galvenokārt, inteliģences - cilvēkus "ar logaritmisko lineālu". Aptuveni miljonu no tiem nošāva. Nākošais, pēckara vilnis 1946. - 1949. g. skāra veselas nācijas, tautības un miljonus gūstā bijušo...
Nomira diktators Staļins. Sekoja nevainīgi nošauto, nevainīgi cietušo reabilitācijas. Tomēr, karš pret citādi domājošiem turpinājās: komunistiskie "ideāli" nodrošināja pie varas esošajiem bezrūpīgu eksistēšanu un neticēt komunistiskajai utopijai nebija atļauts nevienam. Bet kā izrēķināties ar citādi domājošiem bez nošaušanas un lāģeriem? Un tā uz skatuves tika aicināta padomju psihiatrija...
Redzam Internetalapu. Virsraksts: "Cik lieli ir "Staļina represiju" apjomi?" Seko liels daudzums tabulu ar daudzciparu skaitļu kolonnām. Tekstā mirgo izteiciens: "pierakstītie cīnītāji pret totalitārismu", "taisnības meklētāji", "Solženicins un Ko"... Autors piedāvā ticēt tabulām, bet ne "Solženicina opusiem". Kur tad ir taisnība? Otrā Vissavienības pārskaitīšana 1937. gadā. Tās rezultāti rādīja uzsprāgušas bumbas efektu: milzīgās valsts iedzīvotāju skaits izrādījās zemāks par aprēķināto! Staļins nosauca skaitīšanu par "kaitniecisku", pavēlēja noslēpt tās rezultātus, bet skaitīšanas vadītājus un izpildītājus represēt (daļa no tiem tika nošauti). Komunisti māk slēpt savu noziegumu pēdas! Atcerēsimies likvidācijas kompānijas "likvidatorus - šāvējus" Jagodas, Jeržova, Beriju un viņu līdzgaitniekus. Jā, prot...
Nomainās paaudze. Vairs nav akadēmiķa Andreja Saharova, nav generāļa Petra Grigorenko, nu jau reti kurš zina par staļiniskā režīma noziegumiem, bet tā atcerēšanās var kalpot par drošu aizsegu, lai netiktu atkārtotas nesenās pagātnes šausmas. Mūsu pienākums ir novērst mērim līdzīgos notikumus. Mūsu bērniem un mazbērniem ir jāzina, jāatceras vēstures stundas. Viņiem būtu jāzina, ka aiz drosmīga "Hai Hitler"sveiciena vai "Sarkanais terors" apzīmējuma slēpjas lieli upuri – nometnēs bojāgājušie un ieslodlodzītie, tie, kas nepiekrita ideoloģijai, un tika nilemti masveida nāvessodiem.
Likteņa līkloči.
Mihails Narica Aleksandra dēls.
Rakstnieks, mākslinieks.
Mihails Narica ir dzimis zemnieku ģimenē 1909. g. 7.novembrī. Pabeidza Ļeņingradas mākslas tehnikumu, iestājās Mākslas akadēmijā. Bet 1935.g. 10.oktobrī tika arestēts un sodīts uz pieciem gadiem nometnēs. Termiņu izcieta Ziemeļos (Uhto - Ižemskas nometnēs). Atkārtoti arestēts 1945.g. 15.septembrī un pirmā aresta papildsoda izciešanai aizsūtīts uz mūža ieslodzījumu Kazahstānā. Pēc Staļina nāves tika pilnībā rehabilitēts. Atgriezās kopā ar ģimeni Ļeņingradā, atsāka mācības Mākslas akadēmijā. Tika uzrakstīta un ārzemēs publicēta grāmata. Pēc tās publicēšanas laika "Nenodziedātā dziesma" kļuva par otro, pēc "Doktora Živago", necenzētās literātūras darbu, kas publicēts Rietumos. Narica vēršas pie Hruščova ar aicinājumu par mākslinieciskās daiļrades brīvību:
"Pie mums māksliniekiem nav atļauts patstāvīgi domāt, viņiem ir atļauts izmantot tikai šabloniskās domāšanas gatavās formulas..."
Kaut ko tādu pieļaut komunisti nevarēja: autoru atkal noķēra un ievietoja, nē, nevis cietumā, bet cietuma trako mājā. Kā vēlāk raksta Mihails Aleksandrovičs:
"Humānā" valsts mani nesoda, bet ārstē. Kad mani ārstēja pirmo reizi, mani centās pārliecināt, ka es - esmu valsts ienaidnieks. Kad es kļuvu par šīs valsts ienaidnieku, mani cenšas pārliecināt, ka es neesmu ienaidnieks, bet slims... Par manas slimības iemeslu uzskata nepelnīti piespriestos sodus, kurus es izcietu. Tagad slimības iemesls der kā zāles pret šo pašu slimību, tomēr mani ārstēs nevis kūrortvietās, bet cietumā."
Ļeņingradas cietuma tipa specpsihslimnīcā krustojās Mihaila Naricas un ģenerāļa Petra Grigorenko, matemātiķa Jesenina Voļpina un Vladimira Bukovska dzīves ceļi. Tikai Petrs Grigorenko un Vladimirs Bukovskis izcieta savu pirmo termiņu, bet Narica jau trešo. Mihailu Naricu atbrīvoja 1964.gadā pēc Hruščova noņemšanas no amata. Viņa atbrīvošanai sekoja Rietumos izveidota kompānija viņa aizstāvībai.
1968. gadā Mihails Narica saņem Upsalas Universitātes rektora uzaicinājumu lasīt tur mākslas vēstures lekciju kursu. Bet neskatoties uz Universitātes rektora un Zviedrijas vēstniecības Maskavā pūlēm, izbraukšana tika atteikta.
Pēc atbrīvošanās no cietuma trakomājas viņa dzīve komunālajā dzīvoklī kļuva neizturama. Skat. Publikāciju "Sējums" 1967.gada Nr.12 "Uzbrukums M.Naricas dzīvei". Narica pārbrauc ar ģimeni uz Latviju, kur turpina rakstīt, turpina cīnīties par izbraukšanu no Padomju Savienības. Te tika uzrakstīts "Beigas vai sākums?", pabeigts memuāru cikls "Pēc reabilitācijas", kas tika publicēts atsevišķā grāmatā, bet tā fragmenti daudzkārtēji pārpublicēti. 1975.gadā viņu ceturto reizi arestē un aizsūta uz psihiatrisko ekspertīzi Rīgas psihiatriskajā slimnīcā, pēc tam - uz Maskavas tiesu psihiatrijas istitūtu ekspertīzes veikšanai. Pēc tam, kad viņš tika atzīts par psihiski veselu, ievietoja Rīgas izmeklēšanas izolatorā un 1976. gadā atbrīvoja. Laikam VDK nolēma, ka Narica ilgi vairs neizvilks un tāpēc padomju varai nav kaitīgs.
Viņš nomira 1993.gadā Rēzeknē. Apbedīts pilsētas kapos. Blakus kapam atrodas neliela sfinksa, Pēterburgas sfinksas kopija.
"Kā tai arī pienākas, sfinksa klusē. Laikam jau par to, cik dārga bija Naricam pilsēta, kur viņš uzņēma tik daudz sāpju. Vēl arī par to, ka slavas stari krīt nomācoši nevienmērīgi. Narica ir izdarījis ne mazāk kā viņa līdzgaitnieki, bet nekļuva slavens. Taču tas mums nedod tiesības aizmirst un būt nepateicīgiem". (No radio Bīvība pārraides "Pāri barjerām" 2002.g.)
1996.g. rakstnieka dēls Fjodors Narica izdeva, agrāk nepublicēto, sava tēva darbu krājumu ar nosaukumu "Beigas vai sākums?" Tā ir pirmā Naricas grāmata, kura izdota rakstnieka dzimtenē.
"Naricas darbi ieņem ievērojamu vietu pēckara krievu literatūrā, bet atrast to Krievijas bibliotēku grāmatu plauktos pagaidām nav iespējams. Bieži Krievijā grāmatas ceļš līdz lasītājam ir ilgs." ("Sējums" 12. 1999.g.)
Četras reizes represēto un četrkārt reabilitēto rakstnieku dzīve nav lutinājusi ar iespējām realizēt savas ieceres. Tikai sapņos ir palicis viņa nodoms organizēt skolu mūsu bērnu, mūsu jauniešu māksliniecisko spēju attīstīšanai. Bet viņa darbi dzīvo. Ir izveidots Fonds, kas nosaukts viņa vārdā, Fonds ar mērķi atbalstīt optimismu apliecinošu mākslu, mākslu, kam ir augsti cilvēciskie ideāli, kas noraida cietsirdību un vardarbību, nes mieru un saskaņu. 2002. gada 7. novembrī Rēzeknē tika noteikti gada konkursu rezultāti, apbalvoti uzvarētāji "Nu jau aiz muguras uzvaras uztraukumi un prieks. Gribas pateikt paldies visiem konkursu dalībniekiem un, protams, organizatoriem - Mihaila Naricas Fondam - par iespēju sevi apliecināt. Tiem, kuri ir mūžīgos meklējumos, tas ir tik svarīgi!" Ar šiem Rēzeknes avīzes pateicības vārdiem gribas nobeigt vēstījumus par šo cienījamo cilvēku.
Rakstnieka dzīves hronoloģija
07.11.1909. Dzimšanas diena
1928.gads. Sebežas bērnunama vidusskolas beigšana.
1928. - 1931.g. Mācības Ļeņingradas mākslas tehnikumā A. Lunačarskova un dzejnieka V.Majakovska uztāšanās.
1931. - 1934.g. Darbs par zīmēšanas skolotāju skolā.
1932. - 1933.g. Strādājošās jaunatnes mākslas studijas "IzoRAM" apmeklējums. Iepazīšanās ar māksliniekiem P.Filonovu, E.Kibriku, A.Rilovu.
1935.g. Iestāšanās Ļeņingradas Mākslas akadēmijā.
10.10.1935.g. Pirmais arests. Sodīts uz 5 gadiem pēc 58.Panta "pretpadomju propaganda un aģitācija."
1936. - 1940.g. "Kūrorts" - Uhto-Ižemskas lāģerī. Iepazīšanās ar interesantiem cilvēkiem Premirovu, Streļņikovu. Kuņģa slimības parādīšanās.
1940. - 1941.g. Darbs Kirovas pilsētas "Apgabalprojektā".
1941. - 1943.g. Dienests armijā. Kuņģa čūlas operācija. Atbrīvots no turpmākā dienesta armijā.
1943. - 1946.g. Zīmēšanas, rasēšanas, ķīmijas, fizikas pasniedzējs skolā.
1946. - 1948.g. Pasniedzējs Arhangeļskas pedagoģiskajā institūtā. Iepazīšanās ar S.G.Pisahovu - mākslinieku un fabulu rakstnieku.
1948.g. Ģimene izsūtīta no "režīma" ostas pilsētas.
1948. - 1949.g. Darbs par veidotāju - modelētāju - Volhovas pilsētā, Lugas pilsētas stacija.
16.09.1949.g. Otrais arests. Pirmā sprieduma papildsods - mūža izsūtījums uz Kazahstānu.
1950. - 1957.g. "Kūrorts." Literārā darba sākums.
1957.g. Represiju reabilitācija, atgriešanās Ļeņingradā.
1957. - 1961.g. Nodarbības Mākslas akadēmijā. Darbaudzinātājs-skulptors Aņikušins – Puškina pieminekļa Ļeņingradā, Mākslas laukumā, autors.
1960.g. M.Naricas romāna "Nenodziedātā dziesma" publicēšana ārzemēs. Vēršanās pie Hruščova par mākslinieciskās jaunrades brīvību PSRS.
13.10.1961.g. Trešais arests. Notiesāts pēc 58.Panta "pretpadomju propaganda un aģitācija."Piespiedu"ārstēšanās" cietuma trakomājā.
1961. - 1964.g. "Kūrorts." "Bēdubrāļi": Jesenins - Volpins, Vladimirs Bukovskis, ģenerālis Grigorenko.
1965.g. Brauciens uz Rjazaņu pie A. I. Solžeņicina ar grāmatas par mākslu un perspektīvu manuskriptu.
1965. - 1988.g. Bieži Niščas ciema apmeklējumi, kur dzīvoja viņa tante, kur viņš nodarbojas ar daiļrades darbiem.
28.08.1967.g. Pārvākšanās no Leņingradas uz Jelgavu.
20.11.1975.g. Ceturtais arests. Telefonsaruna ar Saharovu.
1975. - 1976.g. "Kūrorts" - Rīgas psihiatriskā slimnīca, Maskavas tiesu psihiatrijas institūts. Pārsūtīšana uz Rīgas izmeklēšanas izolatoru.
1969. - 1992.g. Deimaņu ciema apmeklējums, kur viņš nodarbojās ar māksliniecisko darbību.
1991.g. Pārcelšanās pie dēla Fjodora uz Rēzekni.
07.02.1993.g. Miršanas diena.